Fēru salās vienmēr ir ko redzēt!

Cilvēki varētu teikt, ka: “Statistiski, Fēru salās nav ko redzēt!” Neizbēgami sanāk ko tādu konstatēt, kad jāuzskaita apskates objekti. Ir klintis tādas un tādas, ir pāris namiņi ar sūnu jumtiem galvaspilsētā Torshavnā, vēl kādā ciematiņā, un tas viss. Un tajā pat laikā Fēru salas ir viena no vietām, kurā domas atgriežas vēl un vēl ikviens tur pabijušais, vieta ko Lonely Planet ierindo kā vienu no “Top apskates vietām visā pasaulē”. Tās ir 18 salas kā čiekura zvīņas kopā saspiedušās Atlantijas okeānā 600 kilometrus no Eiropas kontinenta.

Jau lidojot uz Farērām, nepamet doma – kā okeāna vidū atradīs to mazo zemes strēķīti, kuru par mājām sauc tikai 50 tūkstošu cilvēku? Nolaišanās Vagaras lidostā ir īpaši apmācītu pilotu meistardarbs, tikai mirkļus pirms saskaršanās ar zemi ieraugot klinšainās kalnu nogāzes un miglu, miglu, miglu…

Fēru salas ir vieta, kurā nevienu mirkli nepamet sajūta par to, kur tieši pasaules kartē atrodies – okeāna, nekurienes vidū. Gan stāvot klints galā Kalsojas salā, gan pērkot vakariņu-vērtības sviestmaizi otrajā Farēru pilsētā Klaksvīkā – nekuriene, tukšums, pēdējā pietura…

Šī sajūta ir pārņemoša, un to saasina spokainie laikapstākļi. Migla, bet tālumā spoži spīd saule, zilas debesis, bet fjorda otrā pusē līst. Salas pieguļ viena otrai kā nēģi kastē, un ceļi kā spoži pelēkas saites tās sasien kopā.

Pelēks un zaļš – Farēru krāsas. Pelēkas klintis, koši zaļa zāle, un … neviena koka. Atšķirībā no akmeņainās Islandes, Fēru salas ir klātas ar koši zaļu zāles segu cauru gadu, jo caurmēra temperatūra salās ir ap plus desmit grādiem. Atšķirībā no Islandes, gandrīz vienmēr un visur ir redzams okeāns. Un Fēru salās nav nevienas plakanas vietas: lai pagarinātu lidostas skrejceļu, vajadzēja izbūvēt uzbērumu, kas beidzas uz kraujas pie ezera.

Braukšana pie stūres ir viens no pārsteidzošajiem piedzīvojumiem Fērās (ko protams nevar ierindot apskates objektu sarakstā). Zemokeāna tuneļi savieno visas lielākās salas, un jau no lidostas braucot, ceļotāji piecu kilometru garā zemūdens ceļa posmā pagūst pabūt 105 metrus zem jūras dzelmes. Ziemeļu salās, kas ir nomaļas pašu farēriešu izpratnē, arī ir daudz tuneļu, bet tie ir… vienvirziena. Līdz ar to, nervus kutinoša – paspēs nepaspēs sacensība, vai kilometrs pa tuneli atpakaļgaitā.

Arī kājāmgājēju galamērķis. Tik daudz bāku, līdz kurām aizsoļot pa ciņainu pļavu, tik daudz aitu, kuras gribas iztrenkāt, augšā-lejā. Pat galvaspilsētā, apmetoties ērtajā Foroyar viesnīcā, kuras jumtu pļauj ar pļaujmašīnu, lai nokļūtu atpakaļ no miniatūrās Vec-Torshavnas, nākas pasvīst, kāpjot pret kalnu. Tomēr ikkatra sviedru lāse un pieveiktais kilometrs ir vērts to atmiņu un sajūtu, ko iespējams iegūt tikai Fēru salās – iespaidīgā daba stāv pāri visam!

Atmiņas ir par brīdi Kalsojas salas ziemeļos, kad pa slīdīgu zāli esam aizkūlušies līdz Kalluras bākai. Pa labi trīs vai četru salu stāvās klintis, rindojas viena aiz otras dažādas nokrāsas pelēkdzeltenos toņos, jo vietām caur mākoņiem spīd saule, pa kreisi tas pats, un priekšā – milzīgais Atlantijas okeāns, tukšums simtiem, tūkstošiem kilometru. Un atmiņas par kādu saimniecību, kur bija siena laiks Bordojas salā pašos arhipelāga ziemeļos. Smaržas līdzīgas kā tikko nopļautā pļavā Latvijas vasarā. Pāri fjordam Vidojas salas akmeņainās klintis. Liekas tuvu, un arī ir – pārsimts metru, taču tā jau ir cita sala un starpā – okeāns…

Kā nokļūt uz Fēru salām? Regulārā tieša reisa no Rīgas nav un tuvākajā nākotnē arī nebūs, taču 2020.gada pavasarī uz Fēru salām var doties ar speciāli sagatavotu čarteri (tiešo reisu) Maija svētku brīvdienās:

Tiešais reiss Rīga – Vagar – Rīga: 30.04. – 05.05.

Rakstu sagatavoja: Diena

https://www.diena.lv/raksts/citi/reklamraksti/feru-salas-vienmer-ir-ko-redzet-14194585